„Simpoziji nebija maize, kas jāēd katru dienu, jo bez tās cilvēks nevar dzīvot; simpoziji bija svaigs un piesātināts gaiss, kuru ir ļoti svarīgi ieelpot. Jā, ozons. Iespēja izjust sevi procesā – ne tikai savā paša darbā, bet kopīgajā pasaulē, tuvās un tālās robežās”.

Tā saka režisors Hercs Franks, runājot par dokumentālistu simpozijiem, kas 1977.gadā piedzima Jūrmalā un 30 gadu laikā ieguvuši oficiālu nosaukumu Eiropas dokumentālā kino simpoziji.
Grāmata „Dokumentāls logs uz Eiropu” stāsta par īpašu parādību Latvijas kino vēsturē – kinoteorētiķu un praktiķu organizētu dokumentālā kino teorētiskās domas koncentrācijas vietu. Franks to dēvē par Platona akadēmijas gaisotni, kas „dod iespēju pašam organizēt savu prātu un formulēt būtiskus jēdzienus. Turklāt jaunajiem simpoziji iemācīja saprast, ka dokumentālais kino nav vienkārša filmēšana, - ir jādomā, ir jāsaprot, ko un kāpēc tu filmē”.
Pie simpoziju dibināšanas šūpuļa stāvēja režisors Ivars Seleckis, kinokritiķis Miks Savisko un teorētiķis Ābrams Kleckins, viņu visu atmiņas apvienojumā ar arhīvu materiāliem un dokumentālām liecībām veido grāmatas pirmo daļu – stāstu, kā tas viss sākās un turpinājās. Savukārt kinozinātnieks Agris Redovičs grāmatas otrajā daļā apkopojis simpozijos lasīto referātu interesantākos un nenovecojušos fragmentus, tā ka lasītājs var izbaudīt arī dokumentālā kino teorētiskās domas lidojumu. Grāmata būs noderīga gan kinomākslas studentiem un interesentiem, gan arī tiem, kas varbūt pat nav dzirdējuši jēdzienu „Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola”, tomēr nepretosies uzzināt kaut ko vairāk un pavingrināt smadzenes pasaules klases „gudro galvu” sabiedrībā.