DALĪBNIEKI
REFERĀTI
FILMAS
SIMPOZIJI
VĒSTURE
LATFILMA
16. Starptautiskais Eiropas Dokumentālā Kino Simpozijs
Cik jauns ir “jaunais” dokumentālais kino?

Gunnar Bergdahl
Kinorežisors
ZVIEDRIJA
***

Dārgie kinematogrāfisti, kolēģi, Eiropas dokumentālā kino draugi, es gribētu iesākt ierosinot ideju par jaunu likumdošanu. Esmu nonācis pie secinājuma, ka būtu ļoti labi, ja būtu iespējams aizliegt lietot tālvadības pulti. Tas nodrošinātu iespējas uzņemt dokumentālas filmas arī nākotnē. Tālvadība – vai, kā es to sauktu, “dzīvības sulas izsūkšana no skatītāja” – ir nopietnas briesmas visa veida eksperimentālam dokumentālam kino. Aizvien augoša televīzijas kanālu skaita atbalsts patreiz ir dokumentālā kino finansēšanas veids, bet šīs nolāpītās tālvadības pultis ir briesmas visam. Viss pakārsies mata galā.  Ja būtu tāds likums, ka jums nepieciešama ārsta atļauja, tāpēc, ka jums ir speciālas vakadzības, vai arī cilvēks stipri gados...tādā gadījumā jā... Normālam cilvēkam nedrīkst būt rokā tālvadības pults skatoties... vismaz dokumentālu filmu.

            Tas var izklausīties kā galīgs paradokss, tomēr man jāatzīst, ka šo dienu laikā šeit mani reizēm pārņēma vēlēšanās izmantot tālvadības pulti... Lielais ekrāns, par ko ar tādu entuziasmu runāja Kalle, ir izaicinājums. Tā ir iespēja, un tas ir izaicinājums. Tādas kopā sanākšanas kā mums šajās dienās ir visai interesantas un aizraujošas... festivālos un vietās kā šeit tiešām ir visai problemātiski skatīties filmas, kas nav domātas lielajam ekrānam... Nedaudz atsaucoties uz to, par ko runāja Kalle.

            Man filmu uzņemšana pašos pamatos ir saistīta ar kinoteātri. Pastāv daudz citu veidu kāproducēt un izrādīt attēlus kustībā, bet filmu uzņemšana manā izpratnē ir saistīta ar izrādīšanu kinoteātrī.

            Tas ir teikts izrādot cieņu visu veidu mākslinieciskajiem eksperimentiem. Es patiešām augstu vērtēju to, ka cilvēki skatās kino, skatās televīziju, veic atklājumus visās kinematografiskajās jomās. Atceros, kā pirms pāris gadiem, kad man radās iespēja intervēt Ingmaru Bergmanu, es viņam vaicāju, kā tas var būt, ka jūs katru dienu pulkstens trijos skatāties filmas un tas jums nekad nekad neapnīk?  “Apnikt? Filmas ir visums, kas izplešas, un kā visums, kas izplešas, tas izplešas visos virzienos vienlaicīgi!”

            Pēc manām domām, ja dokumentālists padodas pieņemot, ka viņi vairs nestrādā priekš lielā ekrāna, tā dokumentālajam kino būtu bīstama ticība. Sprotiet, es nerunāju par tiem didesmit septiņu vai piecdesmit divu minūšu televīzijas formātiem. Es nerunāju par visāda veida mēģinājumiem, eksperiment;alu montāžu vai citu ko...

            Protams, arī kinodarbam ir savs formāts. Kalles pieminētais Stefans Jarls ir mūsu pazīstamākais un, es pat teiktu, labākais dokumentālists. Viņš uzņem filmas kopš sešdesmito gadu beigām paziņodams: “Es konkurēju ar Holivudu!”

            Tas nozīmē, ka mums kā dokumentālo filmu veidotājiem, jāizmanto iespējas, ko sniedz vislabākās kameras, vislabākais skaņu noformējums, mums jārod resursi, lai konkurētu ar Holivudu.

            Man šķiet, tā ir brīnešķīga doma un, ja tādas nebūtu, mūs gaidītu drūma nākotne. Man patiesi bija interesanti būt šeit Rīgā. Ja šāds seminārs notiktu Zviedrijā, un tajā piedalītos vairums Zviedrijas kinematogrāfistu un personu, kas iesaistītas dokumentālo filmu veidošanā, tas noteikti izskatītos pavisam citāds attiecībā uz kontekstu. Mani aizkustina jūsu filozofiskā, ideoloģiskā – reizēm mazliet akadēmiskā – pieeja dokumentālajam kinematogrāfam. Es šādas lietas saprotu vienkāršāk. Es ticu. Ka visa pamatā ir vienošanās ar skatītāju. Tas ir pamatā visām dokumentālajām filmām un, kad tā panākta, jūs sakāt: “Tā ir dokumentāla filma, tas ir pa īstam!” Pēkšņi kā kinematogrāfists jūs uzņematies ļoti lielu atbildību. Tāpēc ir tik vienkārši paņemt jebkuru masu slepkavības skatu no Holivudas produkcijas, bet viena īsta dzīva cilvēka sodīšana ar nāvi ir tik šausminoša... Tas ir tas iemesls.

            Dokumentālajai filmai piemīt ārkārtējs emocionāls spēks, un tāpēc tai jābūt uz lielā ekrāna.

Nu jūs, droši vien raugāties pēc ātrās uz priekšu patīšanas pogas.

Vai šim puisim nevajadzētu kaut ko pastāstīt par Zviedriju. Jā, man vajadzētu gan.

Runājot par dokumentālā kino tradīciju Zviedrijā, es teiktu, ka tā ir laba. Mums četrdesmitajos un piecdesmitajos gados bija tāds vīrs – Arne Suksdorfs, nezinu, vai esat par viņu ko dzirdējuši. Viņš bija izcils kinematogrāfists. Viņš tieši to arī darīja: viņš uz kinoteātra ekrāna ar dokumentālajām filmām konkurēja ar mākslas filmām. Jūs varētu teikt, ka viņš atklāja pasaulei šo mazo nieka Zviedriju, Pēc kara piecdesmitajos gados viņš uzņēma filmas Flaertija tradicijā. Šīs filmas ir stipri inscenētas un visai līdzīgas mākslas filmām, tomēr tās uzskata par dokumentālām.

Vi\n\s uz\n\ema filmu par Indiju “Džungļu pasaka”, viņš uzņēma arī mākslas filmu “Manas mājas sauc Kapakabana”, brīnišķīgu, izcilu filmu; un tīras sagadīšanās pēc, kad viņš gatavojās uzņemt savas kādas no savām pēdējām filmām pēdējo kadru Zviedrijā, uzņemšanas laukumā parādījās jauneklis un teica: “Vai varu kā palīdzēt?”. Un šis jauneklis bija Stefans Jarls. Tā es gribēju parādīt saikni starp Suksdorfu un Stefanu Jarlu, kura pirmais lielais kino panākums sešdesmito gadu beigās bija “Viņi mūs sauc par neveiksminiekiem”, kas stāsta par Stokholmas jauniešiem, kam septiņdesmito gadu vidū sekoja filma ar nosaukumu “Kāda pieklājīga dzīve”. Šīs filmas patiesi bija spogulis, kas Zviedrijas sabiedrībai deva iespēju paskatīties uz sevi un saprast, ka tā neizskatās tāda, kā mēs to domājām. Tā tajā laikā bija ļoti nozīmīga filma.

Patreizējā situācija ir tāda, ka mums ir pāris sokumentālu filmu, kas iznāks uz ekrāniem. Protams, ir milzīgs skaits lietu, ko veic reģionāli kinocentri un tā tālāk, un tā joprojām, bet nelaimīgā kārtā mēs neatrodamies tādā pašā situācijā kā Norvēīja attiecībā uz ekrāna filmu panākumiem. Man kā zviedram briesmīgs piemērs ir šeit parādītā filma “Cīkstone no Vientulības”. Šo filmu Norvēģijā kinoteātros ir noskatījušies vairāk cilvēku nekā Zviedrijā. Kut gan tā ir zviedru filma. Tā patiešām ir dīvaina un specifiska situācija...šī apsolītā kaimiņzeme... Filmu ir uzņēmusi režisore, kura galvenokārt uzņem mākslas filmas. Es teiktu, ka tas ir klasisks stāsts, kas izmanto mākslas filmu dramaturģiju ar Pasaules čempionātu finālā. Tā ir maza mīļa filma, kas apbalvota kā gada labākā dokumentālā filma, bet es neteiktu, ka tā pieder filmām, kas apgriež pasauli kājām gaisā. Es ceru, ka mēs ieraudzīsim tādas zviedru dokumentālās filmas nākotnē, un ka mēs tās ieraudzīsim uz ekrāna. Paldies!

www.latfilma.lv - Home
Filmmakers
Organisations
Films
News!
Materials published in this web site are subjects to copyright. No copying or
publishing permitted without written authorisation from authors of this material.
Information provid
er: Baiba Urbāne EDKSGILDE. Information provider is responsible for the contents of published materials.
Design and sequence © Gilde film studio, 1998