DALĪBNIEKI
REFERĀTI
FILMAS
SIMPOZIJI
VĒSTURE
LATFILMA
16. Starptautiskais Eiropas Dokumentālā Kino Simpozijs
Cik jauns ir “jaunais” dokumentālais kino?
Ieva Birmbauma
Studente
LATVIJA

Realitātes iespējamība dokumentālajā kino.

 

Cilvēkus vienmēr ir nodarbinājis jautājums par to, kas ir īsts, un kas ir neīsts. Realitātes apjausma , kuru sniedz spēja notiekošo izskaidrot racionāli, dod ticību un drošību par šīs vienīgas īstās realitātes, mums apkārt esošas lietu pasaules eksistenci. Realitāte, tā ir dzīves tiešamības tveršana. Tā ir pasaule, kurā esam iesaistīti ar visu savu būtību, ne tikai ķermeniski, bet arī garīgi. Taču realitātes izpratne nebūt nav nemainīgs jēdziens. Jāatzīst, ka 20.gadsimtā mūsu realitātes uztveri un izpratni spēcīgi ietekmējusi strauji tehnoloģiju attīstība. Realitātē notikusi mākslīga iejaukšanās, deformācija, kuras rezultāti tās jēdziens ir paplašinājies. Tāpēc mūsdienās aizvien grūtāk ir novilkt īstās un mākslīgi radītās realitātes robežu. Bet, varbūt ne vienmēr liela nozīme tam, par kādu realitātes daļu ir runa. Būtībā jau sirreālisti gadsimta sākumā definēja, ka nav tik svarīgi, vai tā ir realitāte, vai sapnis, bet galvenais, kādu iespaidu šie notikumi atstāj uz mums. Līdz ar cilvēka zemapziņas izpēti, kļuva nozīmīga arī neredzamās realitātes daļas atspoguļošana, kura ir vienlīdz nozīmīgai ja ne pat nozīmīgāka par ārēji redzamo. Cilvēka domu, jūtu, sapņu vizualizēšana var radīt pat lielāku ticamības momentu, dokumentālāku personības portretējumu, nekā tad, ja tiek rādītā tikai ārējā čaula.

Kino, kā 20.gadsimta kultūras un mākslas fenomens deva iespēju saglabāt pagātni vizuāli vispilnīgāk uztveramā formā, ieraudzīt dzīvi un sevi no malas. Šodien aizvien grūtāk ir radīt patiesu realitātes sajūtu uz ekrāna. Domājams, ka neviens filmējums vairs nespēs izraisīt tādu realitātes klātbūtni kā brāļu Limjēru filma Vilciena pienākšana 1085.gadā Parīzē, kuras laikā cilvēki atstāja kino teātri, domādami, ka vilciens, kaš traucas preī ekrānam ir īsts. Viņi piedzīvoja tiešu realitātes klātbūtni, tā bija viņu pirmā saskarsme ar kino, kuru tie vēl neprata nodalīt no dzīves. Jāsaka, ka tā bija pirmā un domājams arī vienīgā reize, kad kino, jau pašā savā dzimšanas brīdi, sasniedza augstāko realitātes punktu. Šodien kino kļuvis par gluži pierastu lietu, mēs zinām, ka tas ir tikai nokopēts dzīves fragments, bet ne pati dzīve. Tāpēc aizvien grūtāk ir radīt realitātes sajūtu uz ekrāna, režisori meklē aizvien jaunus, niansētākus izteiksmes veidus ticamības iebarošanai.

 

 Subjektivitāte kā realitātes veidošanas paņēmiens

Kā tad tiek panākta realitātes sajāta dokumentālajā kino? No vienas puses, var teikt, ka tā rādītā bezkaislīgi fiksējot īstenību. Tātad, tai piemīt objektīvs skatījums uz lietām. Taču tas nebūs īsti pareizs apgalvojums jo nav iespējams runāt par pilnīgi objektīvu kino, jo pat visobjektīvākajā filmā saskatāmas subjektīvā momenta pazīmes. Katrs cilvēks redz pasauli fragmentāri, un Šī fragmentaritāte ir atšķirīga, tātad subjektīva. Tādēļ arī rakurss kādā realitāte tiek tverta, ir viens no subjektivitātes (režisorā individualitātes) pierādījumiem dokumentālajā kino. Šeit man jāpiekrīt Kristofa Hubnera un Gabrieles Vosas lekcijā Vācu dokumentālās filmas izteiktajai domai par dokumentālo filmu ka attieksmi pret realitāti, cilvēkiem un materiālu, kurā svarīgi ir sekot kādai no šīm divām realitātes pusēm - emocijām vai stāstam. Manuprāt, visobjektīvāko realitāti dokumentālajā kino veido hronikas žanrs. Protams, mēdz būt arī gadījumi, kad hronika veidota diezgan subjeiktīvi, ideoloģiski . Tomēr hronikas žanrs vairāk tuvs TV stilistikai - sausajam, informatīvajām vēstījumam, kurš ir krasi atšķirīgs no dokumentālajam kino piemītošā mākslinieciskuma, radošā gara klātbūtnes sajūtas. Radošais dokumentālais kino, par kuru runāja arī Jans Gogola lekcijā, apvieno sevī gan māksliniecisko redzējumu ( metaforisko montāžu), gan objektīvu realitātes fiksāciju.

Tātad objektivitāte nebūt nav realitātes pierādījums, tāpat kā subjektivitāte nenoliedz dokumentalitātes iespējamību. Dokumentālais kino var būt gan vairāk, gan mazāk subjektīvs. Tas atkarīgs no režisora personības, jo bagātāka tā iekšējā pasaule (realitāte), jo subjektīvāks kino, attālināta dokumentalitāte, deformetāka ārējā realitāte. Bet vai pastāv viennozīmīgs realitātes formulējums? Tāpat kā nevar pierādīt, kura glezniecība vispilnīgāk atspoguļo fealitāti - Rembranta vai Kandinska, nav arī viennozīmīgas patiesības par realitāti dokumentālajā kino. Dokumentālais kino ir dzīves un mākslas savijums. Manuprāt, visai trāpīgi tā būtību ir raksturojis latviešu dokumentālā kino režisors Hercs Franks, teikdams, ka dokumentālista uzdevums ir filmēt realitāti, bet montēt domu. Viņaprāt mākslas vērtību veido cilvēku jūtas, ne tik daudz ārējie notikumu. H.Ffanks teicis: Dokumentālais kinematogrāfs ir dzīves novērošanā, kurā jābūt liecībai pār faktu un liecībai par jūtām.

 

Cilvēks no dzīves, vai aktieris?

Domājot pār dokumentālās un mākslas filmās galvenajām atšķirībām, pirmais, kas nāk prātā ir aktieri. Mākslas filmā dzīve un emocijas tiek tēlotas, bet dokumentālajā atspoguļotas. Pirmajā brīdī var šķist, ka attēlot redzamo ir viegls uzdevums, taču patiesībā, lai atspoguļotu realitāti, jāpiemīt attīstītai tās izjūtai. Darba ar cilvēkiem, režisoram vienlaikus jābūt labam psihologam un intervētājam, jāprot panākt savstarpēju uzticēšanos, jo tikai tad uz ekrānā atklāsies patiesā būtība, kas brīva no jebkādām maskām, Kristofa Hubnera un Gabrieles Vosas lekcija filmas Čempioni sakarā jau tika pieminēts, ka svarīgi ir labi iepazīt galvenos varoņus, lai panāktu uzticēšanos un patiesu emocionalitāti uz ekrāna. Filmēšanas process jau ir iejaukšanās dzīvē, tas ir kaut kas mākslīgs, līdz ar to jebkurš cilvēks, runājot par sevi kameras priekšā, ir tendēts uzlikt sev masku, sākt sevi tēlot. Tā ir vēlme izskatīties labākam citu Cilvēku acīs, līdz ar to patiesībai tiek nodarīts pāri. Tāpēc viens no režisorā grūtākajiem uzdevumiem ir atklāt cilvēka patieso būtību, nevis to, kāds viņš vēlētos but. Dziga Vertovs uzsvēris to, ka dokumentālā kino ticamības veidošanā būtisks moments bija jūtīgu kameru ieviešanai, kas deva iespēju filmēt mazapgaismotās vietās. Viņš akcentēja, ka cilvēki parasti sāk izlikties par kaut ko citu, ja portretējot tiek likts speciāls apgaismojums filmēšanās laikā.

Manuprāt, viens no agrīnajiem pasaules dokumentālā kino režisoriem, kuram lieliski izdevies parādīt dokumentāli patiesu cilvēku, ir Roberts Flaerti. Filmā Nanuks no ziemeļiem (1921) režisors dokumentējis eskimosu dzīvi, viņu ciņu par eksistenci, vētras un bada radītajos apstākļos. Ekstremāli apstākļi parasti liek cilvēkam aizmirst savu ārējo tēlu, ja kāds kaut ko tēlo, tad vienīgi pats sevi. Tiek uzskatīts, kā Flaerti bija viens no pirmajiem, kurš iestājās par dokumentālā kino mākslinieciskajām tiesībām; Kā zināms, tad no Flaerti daudz aizguvis ari krievu kino, ne tikai dokumentālais, bet arī mākslas. Sevišķi spilgti tas izpaužas Sergeja Eizenšteina daiļradē, kā, piemēram, viņa filmā Ģenerāllīnija (1929), kurā aktierus režisors ņēmis no dzīves - neprofesionālus, raksturīgākus tipāžus, kuri tēlo tikai paši sevi, līdz ar to mākslās filma ieguvuši diezgan ticamu, dokumentāli raksturu. Gan Flaerti, gan Eizenšteins ir izcili reālistiskā tipāža meistari.

Taču, runājot par latviešu dokumentālā kino režisoriem, manuprāt, visizcilākie psihologi, kuri pratuši rīdīt cilvēku no iekšpuses, ir Juris Podnieks (piem; Vai viegli būt jaunam?(1986) ) un Hercs Franks filmās Vecāks par 10 minūtēm (1978) - bērna sejas tuvplāns skatoties leļļu teātra izrādi, un Augstākā tiesa (1987). Realitāti dokumentālajā kino manuprāt visspilgtāk pauž cilvēka portrets, sejas tuvplāns, kurš ir visprecīzākais iekšējās dzīves un psiholoģijas atspoguļotājs.

Realitātes radīšana un deformācija

Realitātes radīšana dokumentālajā kino vienmēr ir saistīta ar deformāciju. Šīs deformācijas veidi var būt ļoti dažādi, manuprāt, tie nebūt neiznīcina realitāti, bet gan paplašina tās uztveres iespējas. Realitāte var tikt fiksēta diezgan naturālistiski (tieši un bezkaislīgi, gariem nemontētiem kadriem), poētiski (daudz mākslas filmām raksturīgo elementu), kā arī konstruēti (ar montāžu veidojot domu). Runājot par latviešu kino, visai interesanti bija sešdesmitie un septiņdesmitie gadi, kad uzplauka Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola. No mūsdienu skatītāja viedokļa šķiet, ka šajā periodā tapušās filmas nav iespējams pieskaitīt pie dokumentālā kino žanra, jo tām nepārprotami vijas cauri režisora doma, stingri izplānotā dramaturģija, kura nepieļauj nejaušības klātbūtni. Kā raksturīgāko Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas filmu jāmin Ivara Krauklīša (režisors) un Herca Franka (scenārija autors) filmu Baltie zvaniņi (1961), kurā vienīgās realitātes klātbūtnes iezīmes ienes Rīgas pilsētas vides portretējums.

Spilgts konstruētās realitātes, paraugs ir montāžas kino. Par tādu kā dokumentālā montāžas kino manifestu var uzskatīt Dzigas Vertova filmu Cilvēks ar kino kameru, kurā viņš apkopojis un vizualizējis visus savus teorētiskos principus. Montāžas kino pamatā ir asociatīvs pasaules skatījums, kurš paplašina realitātes izpratni, Kadru kombinācijas rezultātā tiek radīta jauna doma. Piemēram, Vertovs rāda, kā sieviete krāso acis, paralēli tiek montēti kadri ar mājas fasādes krāsošanu. Filma ir kā rokas grāmata operatoriem, no kuras var mācīties dažādu rakursu pielietojumu filmējumā, kuri rada iedarbīgu klātesamības sajūtu. Latviešu dokumentālajā kino viens no raksturīgākajiem Eizenšteina un Vertova montāžas tehnikas pielietotajiem bija Ansis Epners ( piem: Gājiens ar zirdziņu ( 1973)), Manuprāt, montāžas dokumentālais kino pieļauj vairākas realitātes traktējuma iespējas un uztveres variantus.

Manuprāt, spēcīgu dokumentalitātes iespaidu rada garu, nepārtrauktu, notikumus vērojošu kadru filmēšana, kas raksturīga Lailas Pakalniņas daiļradei. Viņas deviņdesmitajos gados tapuši triloģija Veļa, Prāmis, Pasts ir spilgts pierādījums tam. Lai gan dramaturģiski šis filmas ir konstruētas un izdomātas līdz sīkākajai detaļai, taču, svarīgi, ka H izplānoiība nav redzama uz ekrāna.

Paplašinot dokumentālās Filmas robežas, jāsecina, ka ne vienmēr svarīgi, cik dokumentāli ir filmā atspoguļotie notikumi, bet gan tas, cik spēcīgu realitātes iespaidu tie atstāj Uz skatītāju.

Dokumentālā kino un T V publicistikas robežas

Manuprāt, mūsdienu dokumentālā kino viena no lielākajām problēmām ir attālināšanās no kino valodas principiem. Arvien vairāk ir darbu, kuri nosaukti par filmām, bet drīzāk gan pretendē uz TV raidījuma, nevis mākslas statusu Pirmkārt, tie ir tehniskie paņēmieni, kuri aizgūti no TV, Filmām raksturīga paviršība, vairumā gadījumu netiek domāts par kadru kompozīciju, ka arī noskaņu un gaismojumu tajā. Kino uzņēmies tādu kā sociālu lomu, sabiedrība aktuālu problēmu risināšanu, taču tas nav mākslas, bet gan televīzijas uzdevums. Kino uzdevums ir rādīt, nevis risināt. Protams, ir periodi mūsu vēsturē, kad problemātikai ir primārā nozīme, mākslas loma līdz ar to paliek otrajā plānā. TV, piemēram, latviešu dokumentāli kino deviņdesmitajos gados (atmodas laika) aktīvi ienāca vēsturisko notikumu un situācijas atspoguļojums, toreiz tā bija nepieciešamība, kinematogrāfisti fiksēja traģisko realitāti, un sabiediedrībā valdošās noskaņas. Vislielākais nopelns šajā ziņā pieder Jurim Podniekam un viņā radošajai komandai, Viņu uzņemtais materiāls nav tikai informācija, bet to raksturo arī sajūta, kas nākusi no iekšienes, spējot atrasties īstajā laikā un īstajā vietā,

Kopsavilkums

Realitātes uztvere ir subjektīva un individuāla. Kas vienu spēj iespaidot, otru var atstāt pilnīgi vienaldzīgu. Parasti vistiešāk mēs izdzīvojam tas situācijas, kuras saskatām līdzības ar savā dzīvē reiz pieredzēto, Manuprāt, milzīgs ir jautājums, vai dokumentālajā kino ir iespējams realitātes atspoguļojums? Domāju, ka viss atkarīgs no režisora spējas ieraudzīt un skatītāja prasmes uztvert.

Tehnoloģiju attīstība, mazās rokas kameras, devušas iespēju jebkuram no mums paskatīties uz realitāti caur objektīvu, tādējādi mākslīgi tuvinoties realitātei, un īstenojot vēlmi to ieraudzīt pilnīgāk. Nemitīgi fiksējot un tajā ielaužoties. No vienas puses tas šķiet fascinējoši. Taču man, aplūkojot superpalielinājumā kādas niecīgas puķītes kauslapas un vainaglapas neviļus pārskrien tirpas, ka esmu piegājusi par tuvu. Varbūt nevajadzētu to redzēt. Tas ir biedējoši.

 

 

www.latfilma.lv - Home
Filmmakers
Organisations
Films
News!
Materials published in this web site are subjects to copyright. No copying or
publishing permitted without written authorisation from authors of this material.
Information provid
er: Baiba Urbāne EDKSGILDE. Information provider is responsible for the contents of published materials.
Design and sequence © Gilde film studio, 1998