DALĪBNIEKI
REFERĀTI
FILMAS
SIMPOZIJI
VĒSTURE
LATFILMA
16. Starptautiskais Eiropas Dokumentālā Kino Simpozijs
Cik jauns ir “jaunais” dokumentālais kino?
Kalle Lochen
Kino zinātnieks
NORVĒĢIJA
PERSONISKI STĀSTI
(Norvēģu dokumentālais kino šodien)

Kas tad ir jauns norvēģu dokumentālajā kino? Šajā ziņā interesants ir tas, kas noticis pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Līdz 1989.gadam norvēģu dokumentālās filmas tikai retumis parādījās norvēģu kinoteātros. Kā agrākais kino teorijas students Stokholmas universitātē 80-to gadu sākumā , es ar skaudibu vēroju zviedru kino produkcijas dažādību, ieskaitot dokumentālās filmas lielajam ekrānam. Tām bija savs vārds, aiz tām stāvēja entuziasma pilna personība, Stefans Jarls, tām bija kinoteātru tīkls un izplatītājs, kas interesējās par dokumentālajām filmām. Norvēģijā viss bija pilnīgi citādi. Līdz 1989.gadam, kad Sigve Endresens izlaida uz ekrāna savu dokumentālo filmu “Par tavu dzīvību” par jauniem narkomāniem, kas cenšas tikt projām no ielas ar drosmīgi iecerētas apmācību programmas palīdzību. Filmu kinoteātros noskatījās vairāk nekā 60.000 skatītāju. 1995.gadā viņš turpināja šo filmu ar “Lielie puikas neraud” par astoņiem vīriem, kas izcieš ilgus cietumsodus par narkomāniju un kas pirms atbrīvošanas iziet līdzīgu programmu. Uz šo filmu tika pārdotas vairāk nekā 40.000 biļešu. Tolaik šādi skaitļi tika uzskatīti par ļoti labiem jebkurai norvēģu filmai.

 

90-tajos gados valsts atbalsts kinematogrāfam tika sadalīts starp Norvēģijas Filmu institūtu ar mākslas filmu konsultantu un Audiovizuālo fondu, kas līdztekus valsts finansējumam izmantoja Norvēģijas televīzijas kanālu finansējumu. Televīzijas kanāliem allaž nepieciešāmas labas programmas, un dokumentālās filmas vienmēr ir uzskatītas par tādām. Audiovizuālais fonds atbalstīja daudzas dokumentālās filmas, bet āķis bija tajā, ka jebkurai filmai, kas ieguvusi atbalstu, jātiek izrādītai kinoteātrī. Atsevišķi uz ekrāna izlaistie projekti sākotnēji bija dokumentālas filmas, kas vienlīdz labi apmierināja televīzijas formāta prasības, kā arī derēja izrādīšanai uz kinoekrāna, bet tas bija iesākums koncentrēties uz pilnmetrāžas dokumentālām filmās, kas domātas lielajam ekrānam. 90-tajos gados parādījās trīs izcili norvēģu dokumentālisti: Sigve Endresens, Marreta Olina un Tronds Kvists.

Viņi visi bija pārliecināti pilnmetrāžas dokumentālo filmu uzņemšanas entuziasti, un viņu filmām bija zināmi panākumi, it īpaši pie kino kritiķiem, kuriem, lai rakstītu recenzijas nācās izprast dokumentālās filmas. 2001.gadā viss valsts atbalsts kinematogrāfam koncentrējās jaunā organizācijā – Norvēģijas Filmu fondā – un kopš tā darbības sākuma mēs esam redzējuši Norvēģijas kinoteātros vairāk nekā 20 dokumentālās filmas. Tas viss sākās ar Knuta Erika Jensena filmu “Auksts un traks”, kas 2001.gada laikā savāca vairāk nekā 500.000 skatītāju kinoteātros un arī ieuva plašu starptautisko atzinību un izplatīšanu.

 

Katrs zin, ka filmas televīzijas programmās noskatās daudz vairāk cilvēku, bet tas nav salīdzināms ar iespēju redzēt dokumentālu filmu uz lielā ekrāna kopā ar auditoriju. Izlaišana uz lielā ekrāna dod kino veidotājam daudz labākas iespējas koncentrēties uz tēmām, kuras viņš izvērš filmās. Brīdī, kad filmas ieslēdz televīzijas programmā, tās jau publikai ir labi pazīstamas no izplatīšanas kinoteātros.

 

Publikas vispārējā interese arī ir augusi pēdējo piecu gadu laikā. Atsevišķas citu valstu dokumentālās filmas ir izlaistas uz kinoteātru ekrāniem, un gandrīz katra Norvēģijas kinofestivāla programmā ir liels skaits dokumentālo filmu. 

 

 

TĒMAS

 

Iepriekš minētie režisori – Sigve Endresens, Margreta Olina un Tronds Kvists, viņi stāstīja stāstus, kas saistīti ar sabiedrību, par cilvēkiem (tvertiem kā kolektīvs vai grupa), kas dzīvo uz robežas, kas tiecas tikt galā ar normalitātes standartiem, kas atklāti runājot, ir kopējie standarti tik bagātā zemē kā Norvēģija. Daudzi ir teikuši par norvēģu spēles filmām, ka tajās nav programmas, jo Norvēģija, acīmredzot, ir nācija bez problēmām. Dokumentālistiem nebija problēmu ieraudzīt sabiedrību no cita skatu punkta, no mazāk laimīgā, no to cilvēku viedokļa, kas cīnās par izdzīvošanu un kas ļoti vēlas izstāstīt savu stāstu.

 

Daudzas norvēģu filmas ir jāuzskata par personiskiem stāstiem. Dažos gadījumos režisors pats ir tajos iesaistīts (Benestads, Olina, Halls Jensens), bet ir arī intīmi stāsti, kas sakņojas kādas personas dzīvē, īpašu uzmanību pievēršot tiem posmiem, kas konfliktē ar sabiedrību vai tā dēvētajiem normalitātes standartiem. Dažas no šīm filmām attēlo vīriešu un sieviešu dzīves veida izvēli.

 

Otrais Pasaules karš ir tēma, kas vienmēr atgriežas norvēģu dokumentālajā kino.. Knuts Eriks Jensens nodarbojās ar šo jautājumu visās savās filmās, kā spēles tā dokumentālās. Viņa uzmanības lokā ir ziemeļu Norvēģijas stāsti un vēsture, kā to cilvēki atceras un kas joprojām sajūt kara brūces. Tas attiecas arī uz viņa dokumentālo hītu “Auksts un Traks”, kurā bija atseviķas melanholijas ieskaņas, lai gan liela skatītāju daļa to uztvēra kā labsirdīgu darbu. Pēdējos gados mēs esam redzējuši pāris labu dokumentālo filmu, ko televīzijai veidojuši jaunāki autori, kas stāsta par viņiem pašiem vai viņu tuviniekiem, meklējot patiesību vai izpratni par holokaustu. Viena no šīm filmām Monikas Csango “Jūsu uz mūžu” augustā ieguva balvu kā labākā dokumentālā filma.

 

Es nosaucu šo rakstu “Personiskie stāsti”, jo man šķiet, ka mākslinieku ieinteresētība viņu stāstos ir galvenokārt personiska. Tie viņus var skart tieši, bet arī stāstīt par citiem ir veids kā stāstīt par sevi. Vairumā dokumentālo filmu autoru ieņemtā pozicija ir ļoti skaidra un noteikti sniedzas pāri filmas tēmai. Tomēr viena problēma ar personisko stāstu varētu būt tāda, ka filmas veidotājs pārāk aizraujas pats ar sevi vai portretējamo personu, ka viņš nepamana sastāvdaļas, kas noteikti varētu paplašināt perspektīvu un sniegt stingrāku pamatojumu šī stāsta izstāstīšanai. Daudzos gadījumos es esmu pieredzējis, ka diskusijas pēc seansiem ar filmas veidotāju ir bijušas tik pat interesantas kā filma. Izskatās tā, it kā būtu kāda informācija vai viedoklis, kam patiesībā vajadzēja būt pašā filmā.

 

Vieglas filmu uzņemšanas aparatūras izmantojums arī ir ļoti redzama tendence dokumentālajā kino. Kino veidotājs var sekot savam objektam, lai kur arī vinš vai viņa dotos, gaidot vajadzīgā momenta iestāšanos. Bieži lieto DV kameru, bet dažās no šīm filmām attēls tiek savienots ar lielisku 35 mm fotogrāfiju un vēl citās filmās tas pasniegts savienojumā ar raupjāko Super-8 materiālu.

 

Norvēģijas īsfilmu festivāls Grimstadē zināmā mērā koncentrējas uz dokumentālo kino. No iesniegtajām 80 tajā šogad parādīja 13 jaunas filmas. Arī tur tēmu izvēles tendence bija tā pati – jaunu un tikko debitējušu režisoru personiskie stāsti. Lielākā šo filmu daļa bija veidota televīzijai ar programmas logu 52 minūtes. Dažu filmu stāsti būtu pelnījuši garāku ekrāna laiku, bet dažu citu, protams, īsāku.

 

Manā skatījumā ir tādi stāsti, kas atspoguļo atsevišķus konfliktus sabiedrībā, kas reti parādās spēles filmās, bet tiem ir sava vieta dokumentālajā kino. Mēs varētu tos dēvēt par jauno dokumentālo kino, bet mums Norvēģijā svarīgi ir, lai šīs filmas iegūtu no izlaišanas uz kinoekrāniem.     

 

www.latfilma.lv - Home
Filmmakers
Organisations
Films
News!
Materials published in this web site are subjects to copyright. No copying or
publishing permitted without written authorisation from authors of this material.
Information provid
er: Baiba Urbāne EDKSGILDE. Information provider is responsible for the contents of published materials.
Design and sequence © Gilde film studio, 1998