DALĪBNIEKI
REFERĀTI
FILMAS
SIMPOZIJI
VĒSTURE
LATFILMA
16. Starptautiskais Eiropas Dokumentālā Kino Simpozijs
Cik jauns ir “jaunais” dokumentālais kino?
DIG&DOC=DIGITALIZĀCIJA
un DOKUMENTĀLAIS KINO
Prof. Božidars Manovs, DSc
Kino zinātnieks
BULGĀRIJA

Īsais šifrētais nosaukums nepārprotami norāda uz šī raksta tēmu – digitālā tehnoloģijas attiecībā pret dokumentālo kino.

 

Pagājušā gadsimta pēdējos piecos gados (O, cik vēsturiski izklausās šāds skatījums, kas vērsts burtiski uz vakardienu!) jaunās digitālās tehnoloģijas masveidā ieviesa vecajos audiovizuālajos mēdijos un tādā veidā tie lielā mērā paplašināja savu tematisko perimetru, ekrāna valodu, ražošanas un ekonomisko struktūru, kā arī komunikācijas iespējas. Radās jauna situācija pasaules audiovizuālajā nozarē, kas joprojām uzkrāj un attīsta sevis pašas praktisko pieredzi, bet tajā pat laikā ļauj un pat pieprasa, lai to, kā procesu, kas risinās mūsu acu priekšā, pienācīgā veidā apkopotu.

 

Visa mūsdienu audiovizuālās tēlainības evolūciju  – no brāļu Limjēru Sinematografa līdz pat virtuālā attēla praviešiem – pavada pastāvīgas tehniskas un estētiskas “revolūcijas”. Tehnoloģiskie risinājumi atver jaunas durvis mākslinieku neierobežotajai iztēlei, un savukārt viņu sapņainās vīzijas mudina tehniskos prātus apmierināt viņu iegribas ar dažādiem konkrētiem risinājumiem. Šos biežos izrāvienus tehnikas attīstībā un ekrāna produkcijā vienmēr neizbēgami pavada teorētiskas diskusijas vai vismaz esejas formā – spontāni pārspriedumi, autoru manifestu deklarēšana, patiesības sludināšana, dogmas un apvārdošana.

 

Kopš kinematogrāfiskā attēla pašiem sākumiem, ko 19.gadsimta beigās izraisījas fotogrāfijas attīstība, notika kvalitatīvs lēciens jaunā pakāpē, salīdzinājumā ar iepriekšējiem foto eksperimentiem, lai atdzīvinātu zīmējumus un dažādus cita veida diskrētus attēlus. Tas arī notika, tikai vēlāk, ar skaņas un pēc tam arī krāsas parādīšanos. Tālāk elektroniskais attēls (televīzija un video) pievieno ekrāna attēla komponentiem plašu spektru mākslīgi ģenerētu attēlu plus elektroniskās un datormontāžas plašās iespējas.

 

Šī tehniski estētiskā situācija izraisīja nākošo soli – digitālo ierakstu. Vispirms ieviests audio industrijā un drīz pēc tam video ierakstu produkcijā, tas ne tikai atviegloja un uzlaboja gala rezultāta kavalitāti uz ekrāna, bet pārliecināti atraisīja rokas autoriem, lai brīvi un neierobežoti realizētu savas idejas vismaz divos virzienos: radošā procesa tehniskajā brīvībā un lielākā ekonomiskā neatkarībā no producenta. Digitālā video kamera sver tikai 200 – 300 gramus un to var nopirkst par apmēram 2-3.000 ASV dolāru! Tālāka uzņemšanas materiālu attīstība ar visdažādākiem paņēmieniem padara digitālo ierakstu  vienkāršāku, maksā ievērojami lēāk un tai pat laikā kļūst bagātāka ar neiedomājamām attēla un skaņas iespējām. No otras puses, produkta reālas izplatīšanas iespējas Internetā pārvar pēdējo autora paverdzinājumu – viņa mākslas produkta izplatīšanu.

1998.gada sākumā tika uzņemta pirmā piecminūšu dokumentālā filma speciāli izplatīšanai Internetā. Liekas, ka viens pēdējais un patreiz (ne)realizētais sapnis vēl nav piepildīts – Interneta kinoteātris, kas domāts ne vienam vien vientuļam savā noslēgtībā skatītājam mājās pie personālā datora, bet skatītāju tūkstošiem, kuri lielā zālē pie milzu digitāla ekrāna vēro signālu vai to lejuplādē no tīmekļa.

 

1995.gadā, tieši simt gadus pēc franču brāļiem Limjēriem, dānis Larss fon Trīrs un Tomass Vinterbergs publicēja savu autoru manifestu “Dogma 95”, kas izraisīja kinematogrāfistos vētrainu satraukumu. Kā jebkuram ekstrēmam manifestam, tam nebija iespēju izdzīvot praksē savā sākotnējā formā, un tāpēc nav nekā dīvaina tajā, ka  pirmie, kas savu konceptu pārkāpa, bija tā autori. Un ko varam sacīt par tā ironiskajām variācijām, kas to pavada visu laiku, un faktu, ka profesionāļi – mūsdienu audiovizuālās nozares režisori un producenti kā Linns Heršmans-Līsons, Metjū Harrisons, Skots Kings un Džejs Anania publicēja parodiju, ironiskas apvārdošanas pilno “Dogma 99”. Ja mēs pametam skatu tā gadus 70 vai 80 atpakaļ uz entuziama un innovatīvu ideju pārņemto krievu 20.gadu kino, mēs uzreiz saskatīsim pazīstamā Dzigas Vertova enerģisko un kategorisko deklarāciju līdzību ar “Dogmas” deklaratīvajiem postulātiem. “Mēs, Manifesta versija” (1922.) “Kinoki. Apvērsums” (1923.), “Kinoacs piedzimšana (1924.) arī ir godīgas, toties ekstrēmi radošas deklarācijas, kas neizbēgami saturēja daudz vairāk patosa nekā reālas un praktiskas programmas. Dzigas Vertova eksperimenti ar dokumentālo kino ir lielā mērā saistīti ar kameras kustīguma atraisīšanu un optikas iespējām attēla veidošanā (protams, neaizmirstot viņa eksperimentus ar montāžu). Pēc gadiem franču Cinéma Vérité atsaucas uz līdzīgiem parametriem tehnoloģijā un attēla veidošanā, ko Aleksandrs Astriks prasmīgi apkopo vienā frāzē: “Visa kino tehnoloģijas vēsture ir izprotama kā kameras abrīvošanas vēsture”.

Ar skaņas atnākšanu trīs citi krievu režisori: Eizenšteins, Pudovkins un Aleksandrovs publicēja savu pazīstamo deklarāciju “Skaņu filmas nākotne” (1928.), kas ir viņu “Dogma 28” ar kategoriskiem postulātiem kā: “Skaņa – jā. Bet tikai kā kontrapunkts. Krāsai kino nav jēgas; pirmais strupceļš ir titri, otrais strupceļš ir gari kadri u.t.t. Šis atklātais manifests, kā arī daudzi citi Eizenšteina raksti, kas ir stipri vien ekstrēmi savā kategorismā (“Atrakciju montāža) nemazina to reālo un neapstrīdamo pienesumu filmu veidošanas praksei, kā arī teorijai.

Piemērus varētu minēt vēl un vēl, bet ar šiem jau būs diezgan, lai mūs pārliecinātu, ka šodienas dogmas un prieks, kas neizbēgami pavada jebkuru tehnisku vai estētisku revolūciju pastāvīgi uzlabojot tehnoloģiju un attīstot mēdijus, nav nedz pārsteidzošs, nedz arī neredzēts. 106 gadus garajā kino vēsturē un līdz ar tā attīstību radušos audiovizuālo mēdiju vēsturē liels skaits līdzīgu entuziasma pilnu autoru rekcijas vai noleidzošs, atzīstot vai nosodot – vienmēr kategoriski un ekstrēmi, nekad neapstrīdami un vispārpieņemti. Bet, acīmredzot, tāds ir avangarda tehnoloģiju un to apsēsto kinematogrāfistu liktenis.

 

***

 

Iemesls tādai aktīvai digitālo tehnoloģiju ieviešanai un izplatībai audiovizuālajā nozarē un konkrētāk dokumentālajā kino pēdējos desmit gados meklējams to visai nozīmīgajās komunikācijas un radošajās iespējās, piesaistot autorus un kinematogrāfistus ar jauniem attēla un skaņas izteiksmes līdzekļiem, kā arī nozīmīgu producēšanas un tīri finansiālu apsvērumu dēļ, sniedzot dokumentālo filmu veidotājiem izcilu radošo brīvību un ievērojami lielāku brīvību no producentiem un izplatītājiem. Pat atsevišķos gadījumos producēšanas un ekonomiskie faktori ir likušies svarīgāki, izvirzoties priekšplānā un kļūstot par iemeslu, lai dotu priekšroku darbam ar digitālajām tehnoloģijām.

Digitālo tehnoloģiju ekonomiskie aspekti ir saskatāmi visās procesa galvenajās fāzēs:

-       filmu producēšanā;

-       filmu izplatišanā.

No ekonomiskā viedokļa raugoties digitālo tehnoloģiju priekšrocības producēšanā ir sekojošas:

 

·      relatīvi lēta (un ar katru dienu kļūstoša vēl lētāka) uzņemšanas un skaņu ieraksta aparatūra, kas tai pat laikā ir ļoti viegla un ērti lietojama;

 

·      minimāla piepūle uzņemšanas sagatavošanai un pašai filmēšanai (gandrīz vienmēr dabiskā apgaismojumā, bez papildus izgaismošanas; visai neliels kameras papildus aprīkojums utt.)

 

·      lēts un garantēti augstas kvalitātes digitālais uzņešanas materiāls (DV kasetes un DVD)

 

·      maza un darbspējīga uzņemšanas grupa;

 

·      kompakts un relatīvi lēts (un kļūst arvien lētāks) montāžas aprīkojums;

 

·      praktiski neierobežotas iespējas tālākai attēla digitālai apstrādei pēc filmēšanas (elementu pievienošana, papildus attēlu ieklājumi, titri, miksāža utt.);

 

·      iespēja izgatavot neierobežotu kopiju skaitu, oriģināla duplikātus, nezaudējot sākotnējo kvalitāti;

 

·      augstas kvalitātes un relatīvi lēta “pārdzīšana” no digitālā formāta kādā citā materiālā (parasti videokasetē vai uz kinofilmas).

 

 

Krievu izcelsmes amerikāņu dokumentālo filmu režisore Jūlija Lokteva veltīja savu filmu “Ietekmes mirklis” (1998. 117 min.) tēvam – izcilam krievu fiziķim – emigrantam ASV, kas pēc pārciestas autokatastrofas kā dzīvs mironis smagi velk dzīvību riteņkrēslā. Ļoti atklāta, sāpīgi jutīga, lielā mērā jaunās paaudzes grēksūdze, šī filma nebūtu tas, kas tā ir, bez ilgstošām novērošanas ainām ģimenes mājā, ko darīja iespējamu vienīgi bagātīgais materiāls lētas uzņemšanas ar DV kameru rezultātā. Režisore brīvi strādā bez ierobežojošas kontroles par filmas garumu un ražošanas termiņiem, un viņa jau no paša sākuma zin, ka, lai cik garš arī būtu gala montāžas variants, to “pārdzīs” uz 35 mm filmas un izrādīs parastā kinoteātrī. “Visu filmēšanas laiku es pastāvīgi iedomājos, kā filma izskatīsies uz lielā ekrāna tumšā zālē, kāda būs faktūra, kuras detaļas būs redzamas un kādu estētisku iespaidu atstās filmas materiāla graudainība. Tāpēc ka kadrs pēc “pārdzīšanas” tiešām faktūras ziņā ir daudz bagātāks nekā uz video monitora. Un kad daži kolēģi noskatījās gala variantu, viņi jautāja, vai filmēts uz 16mm filmas vienkārši attēla raksturīgās faktūras dēļ, pat neiedomādamies, ka tas uzņemts ar DV kameru. Kādu laiku es to turēju noslēpumā, bet tam nav lielas nozīmes. Galvenais ir saprast un pieradināties noticēt gala rezultātam”, tā režisore skaidro savu pieredzi. 

 

Daudzi citi režisori arī strādā ar digitālajām tehnoloģijām, ņemot vērā to kvalitātes ne tikai radošas izteiksmes jomā, bet arī kā iesēju vaidot sava veida režisora monologu par “objekts – autors – filma” sakarībām. Franču “Jaunā viļņa” leģenda Aņjesa Vardā, kurai piemīt dzelžaina neatlaidība nepamest uzņemšanas laukumu jau 46 gadus, pilnībā uzņēma savu pēdējo dokumemtālo filmu “Uzlasītāji un es” (2000) ar digitālo kameru un ar entuziasmu stāsta, kā brīvība izmantojot šo tehnoloģiju ļāva viņai sasniegt pilnīgu atklātību no personāžiem, atlikumu uzlasītājiem pēc ražas novākšanas, un tādējādi rast atslēgu savai filmai kā personīgai grēksūdzei: “Es ar savām filmām kā viena no uzlasītājām”. Jau 1998.gadā amerikānis Benets Millers uzņēma savu filmu “Ekskursija” ar digitālo kameru no lielpilsētas tūristu autobusa augšējā stāva, lai nosēdinātu skatītājus cik vien iespējams tuvu savam dokumentālajam personāžam – ekscentriskam, bet valdzinošam Ņujorkas gidam. Režisors apzinās, ka viņa personāžs ir uzmanības vērts ne tikai ducim tūristu autobusā, bet arī miljoniem skatītāju visā pasaulē, jo, neņemot vērā “pārdzīto” 35mm kopiju kinoteātros, to var izplatīt arī Internetā. Un tad iespējas iepazīt šo daudzkrāsaino personību kļūs bezgalīgas neiedomājamā progresijā. Tāpēc ka varbūtējam “virtuālais kinoteātrim” nav nekādu aizliegumu vai ierobežojumu. Tas ir nākošais būtiskais digitālo tehnoloģiju kārdinājums, jo no dokumentālā kino komunikatīvā rakstura izriet prasība to piedāvāt un meklēt tam maksimālu publisku pieejamību. Nav nejaušība, ka daudzi avangarda festivāli kā Sandensa un Roterdama savās programmās ir ieslēguši speciālu sadaļu “elektroniskam skaitļotājam pieslēgtais kino” vai “līnijkino”(“on-line cinema”).

 

Ekstrēma apoloģētika par tādu tēmu kā “DIG & DOC” nav pieņemama tā vienkāršā iemesla dēļ, ka digitālās tehnoloģijas nav ne brīnumlīdzeklis, ne arī vienīgais dokumentālā kino attīstības ceļš. Bet kā tas ziņkārīgais mūks pazīstamajā viduslaiku gravīrā, kas izbāzis galvu caur debesu sfērām, lai palūrētu “aiz zvaigznēm”, tā arī dokumentālās kameras objektīvs, pirmatklājēju pētniecības gara dzīts, vienmēr ar maksimāli atvērtu diafragmu būs pievērsts 21.gadsimta tehnoloģiskajām iespējām.

 

www.latfilma.lv - Home
Filmmakers
Organisations
Films
News!
Materials published in this web site are subjects to copyright. No copying or
publishing permitted without written authorisation from authors of this material.
Information provid
er: Baiba Urbāne EDKSGILDE. Information provider is responsible for the contents of published materials.
Design and sequence © Gilde film studio, 1998