DALĪBNIEKI
REFERĀTI
FILMAS
SIMPOZIJI
VĒSTURE
LATFILMA
16. Starptautiskais Eiropas Dokumentālā Kino Simpozijs
Cik jauns ir “jaunais” dokumentālais kino?
***
Vitālijs Trajanovskis
Kino zinātnieks

RUSSIA
Maskava

Mēs piedalāmies lieliskā, unikālā pasākumā: tāda ļoti spēcīgas un interesantas programmas savienojuma ar nopietnu sarunu par dokumentālo kino, man šķiet, mēs neatradīsim nekur citur, vienīgi šeit. Man liekas taisnīgi, ka tas notiek tieši Rīgā, tāpēc ka tā Latvijas programma, ko mēs redzējām, bija tik interesanta un daudzveidīga, ka, droši vien, katru filmu varētu apspriest tik pat ilgu laiku, cik mēs tagad veltām visai programmai un dokumentālajam kino kopumā. Bez tam šī Rīgas simpozijau tradicija pati par sevi ir unikāla. Ivaram un viņa komandai izdodas nu jau daudzus gadus pēc kārtas noturēt šo tikšanos augsto kinematogrāfisko un intelektuālo līmeni. Pateicoties šiem cilvēkiem simpozijs turpina dzīvot, lai gan sabiedriskās un valstiskās struktūras, kas to radīja, jau ir izzudušas vai arī turpina kaut kādu rēgainu eksistenci, bet nopietnas profesionālas sarunas par kino ir izpieduši neskaitāmi festivāli un citādas izrādes ar balvu pasniegšanu.

Ir noslēdzies periods, kad dokumentālistiem bija grūti savākt interesantu programmu, kad viss interesantais bija jāmeklē televīzijā. Mūsu kino veidam bija grūti konkurēt ar tiešajām reportāžām no daudzajiem “maidaniem”, kas virmoja pa visu milzīgo valsti, bet pēc tam no visām atšķēlušamies patstāvīgajām valstīm. Tagad ir pilnīgi cita situācija. Tagad vairs nav vajadzīga faktu konstatācija, bet doma. Jāpapūlās saprast, kas ar mums notiek. Bet tam nepieciešama liela garīga piepūle. Un šajā ziņā dokumentālais kino ir spiests nostāties opozīcijā pret televīziju, kas tieši pretēji ar visiem spēkiem cenšas atradināt skatītāju no domāšanas. Bet kā diskutēt ar televīziju, ja šodien tā ir vienīgais mūsu izplatītājs? Padomju mākslas kino, kura labākie darbi, neskatoties uz totālo partijas kontroli, turējās pretī valdošajai ideoloģijai, mums var pateikt priekšā, kādā veidā risināt šo pretrunu. Pavisam cits kas ir turēties pretī mēdiju “dzeltenumam” un parādiskajam skaistumam, kas izrādījās sarežģītāk nekā cīnīties ar “socreālismu”. Un varoņu, kas būtu uz to spējīgi, kā piemēram, sešdesmito gadu kinematogrāfisti, arī kaut kā nav parāk daudz. Kalpošana mākslai ir zaudējusi savu augstākā aicinājuma, dzīves sūtības oreolu.

Ja nav spēka pretoties, tad vismaz jāapzinās, ka īsts dokumentālais kino lielajiem telekanāliem ir nepieņemams. Un lai mūs neapmāna daudzās tā dēvētās “televīzijas dokumentālās filmas” programmās. Patiesībā kanāliem vajadzīgs lēts teleprodukts, ar ko aizpildīt pauzes starp reklāmas blokiem. Parasti tas ir ilustrāciju sakopojums iepriekš uzrakstītam žurnālistiskam tekstam. Tas var būt interesants no izziņas viedokļa un samērā godīgs un iejutīgs attiecībā pret saviem personāžiem, bet vienalga ļoti taļs no patiesas dokumentālistikas, bet var pat būt klaja spekulācija, kas izdarīta neņemot vērā jebkādas estētiskas un pat ētiskas normas. Tā rodas tas, ko varētu nosaukt par “dzelteno dokumentālo kino”, kas seko tādas pašas krāsas žurnālistikas kursam. Diemžēl, tagadējais skatītājs jau  ir pieradināts pie vienkāršiem un  viennozīmīgiem teleekrāna uzspiestiem traktējumiem. Te nav vietas skatītāja līdzradīšanas procesam, bez kura nav iespējams poētiskais dokumentālais autorkino, kādu to radīja mūsu izcilie priekšteči.

Ir arī citi apdraudējumi, kas saistīti ar pašu kinodokumentālisma dabu. Tā sākotnē jau bija ieprogramēta tieksme pēc kāda totāla, ne ar ko neierobežota redzējuma. Iepriekš pastāvēja tehniski ierobežojumi, kas tagad pilnīgi pārvarēti, bija un ir juridiski ierobežojumi, bet tos viegli apiet. Nereti cilvēki paši piekrīt kļūt par totālas novērošanas objektiem, kā vakar redzētajā latviešu filmā “Tārps”, bet gandrīz vienmēr viņi nemaz neapzinās šāda soļa sekas. Daudzi no tiem, kas XX gadsimtā aprakstīja savu lēģeru pieredzi, apgalvoja, ka visbriesmīgākais sods esot bijusi pastāvīgā, katru stundu, katru sekundi, spīdzināšana ar publicitāti. Mūsdienās, pateicoties kino un televīzijai, tai labprātīgi pakļaujas nabadzīgi un neaizsargāti cilvēki kā “Tārpā”, vai arī jauni un nepieredzējuši kā krievu televīzijas projektā “Aiz stikla” un tiem līdzīgajos. “Tārpā” kamera ne tikai iekļuvusi varoņu miteklī, tā ielīdusi viņu dvēselēs. It kā būt jāiesaucas, re’ kur senā sapņa piepildījums! Vai pēc tā garus gadu desmitus netiecās dokumentālais kino. Sākumā tas savaldzina, vēlāk šausmina, īpaši pēc nelaimes gadījuma ar bērnu. Gribas aiziet un aizvērt acis. Nav iespējams tajā būt klāt, nav iespējams uz to noraudzīties ar dīku skatītāja, bet pēc būtības, ar uzrauga skatu. Vēlreiz atsaucoties uz ieslodzītiem lēģeros, atmiņā nāk Šalamovs, kas teica, ka ne katra pieredze ir cienīga, lai par to zinātu tie, kas to nav pieredzējuši; ir lietas, par kurām labāk nezināt...

Ja tas būtu aktierkino, tad, manuprāt, “Tārpa” režisoriem būtu jādod visaugstākās kinematogrāfiskās prēmijas. Bet ar dzīviem cilvēkiem tā rīkotiem tomēr nedrīkst, pat ja viņi tam piekrīt. Jābūt kādam ne juridiskam, bet iekšējam, ētiskam aizliegumam uz tādiem eksperimentiem “in vivo”. To viegli pierādīt izmantojot seno maksīmu: izturies tā, kā gribi, lai izturas pret tevi. Jautājums ir tāds, vai autori ir gatavi tik pat atklāti un ar to pašu divdomīgo nosaukumu izlikt savu dzīvi vispārējai apskatei? Ja gatavi, tad viss, ko mums rādīja, tā var būt, jo jābūt kādai simetrijai attiecībā pret kameru: tam, kas kameras priekšā, un tam, kas aiz tās – jābūt vienlīdzīgiem. Kad kameras un režisora priekšā atrodas izdomāts scenārija personāžs, tad viņi apzināti nav vienlīdzīgi, jo atrodas pilnīgi citās dimensijās. Dokumentālists nevar atļauties aizrauties un aizmirst, ka viņš pats ir gluž tāds pat cilvēks, kā tas, kuru viņš filmē. Tā ir mūžīgā dokumentālā kino drāma. No tās nekur nevar aiziet, var tikai paslēpties. Tie, kurus mēs filmējam, neapzinās, ka, jo sliktāk būs viņiem  spekulācija, kas izdarīta neņemot vērā jebkādas estētiskas un pat ētiskas normas. Tā rodas tas, ko varētu nosaukt par “dzelteno dokumentālo kino”, kas seko tādas pašas krāsas žurnālistikas kursam. Diemžēl, tagadējais skatītājs jau  ir pieradināts pie vienkāršiem un  viennozīmīgiem teleekrāna uzspiestiem traktējumiem. Te nav vietas skatītāja līdzradīšanas procesam, bez kura nav iespējams poētiskais dokumentālais autorkino, kādu to radīja mūsu izcilie priekšteči.

Ir arī citi apdraudējumi, kas saistīti ar pašu kinodokumentālisma dabu. Tā sākotnē jau bija ieprogramēta tieksme pēc kāda totāla, ne ar ko neierobežota redzējuma. Iepriekš pastāvēja tehniski ierobežojumi, kas tagad pilnīgi pārvarēti, bija un ir juridiski ierobežojumi, bet tos viegli apiet. Nereti cilvēki paši piekrīt kļūt par totālas novērošanas objektiem, kā vakar redzētajā latviešu filmā “Tārps”, bet gandrīz vienmēr viņi nemaz neapzinās šāda soļa sekas. Daudzi no tiem, kas XX gadsimtā aprakstīja savu lēģeru pieredzi, apgalvoja, ka visbriesmīgākais sods esot bijusi pastāvīgā, katru stundu, katru sekundi, spīdzināšana ar publicitāti. Mūsdienās, pateicoties kino un televīzijai, tai labprātīgi pakļaujas nabadzīgi un neaizsargāti cilvēki kā “Tārpā”, vai arī jauni un nepieredzējuši kā krievu televīzijas projektā “Aiz stikla” un tiem līdzīgajos. “Tārpā” kamera ne tikai iekļuvusi varoņu miteklī, tā ielīdusi viņu dvēselēs. It kā būt jāiesaucas, re’ kur senā sapņa piepildījums! Vai pēc tā garus gadu desmitus netiecās dokumentālais kino. Sākumā tas savaldzina, vēlāk šausmina, īpaši pēc nelaimes gadījuma ar bērnu. Gribas aiziet un aizvērt acis. Nav iespējams tajā būt klāt, nav iespējams uz to noraudzīties ar dīku skatītāja, bet pēc būtības, ar uzrauga skatu. Vēlreiz atsaucoties uz ieslodzītiem lēģeros, atmiņā nāk Šalamovs, kas teica, ka ne katra pieredze ir cienīga, lai par to zinātu tie, kas to nav pieredzējuši; ir lietas, par kurām labāk nezināt...

Ja tas būtu aktierkino, tad, manuprāt, “Tārpa” režisoriem būtu jādod visaugstākās kinematogrāfiskās prēmijas. Bet ar dzīviem cilvēkiem tā rīkotiem tomēr nedrīkst, pat ja viņi tam piekrīt. Jābūt kādam ne juridiskam, bet iekšējam, ētiskam aizliegumam uz tādiem eksperimentiem “in vivo”. To viegli pierādīt izmantojot seno maksīmu: izturies tā, kā gribi, lai izturas pret tevi. Jautājums ir tāds, vai autori ir gatavi tik pat atklāti un ar to pašu divdomīgo nosaukumu izlikt savu dzīvi vispārējai apskatei? Ja gatavi, tad viss, ko mums rādīja, tā var būt, jo jābūt kādai simetrijai attiecībā pret kameru: tam, kas kameras priekšā, un tam, kas aiz tās – jābūt vienlīdzīgiem. Kad kameras un režisora priekšā atrodas izdomāts scenārija personāžs, tad viņi apzināti nav vienlīdzīgi, jo atrodas pilnīgi citās dimensijās. Dokumentālists nevar atļauties aizrauties un aizmirst, ka viņš pats ir gluž tāds pat cilvēks, kā tas, kuru viņš filmē. Tā ir mūžīgā dokumentālā kino drāma. No tās nekur nevar aiziet, var tikai paslēpties. Tie, kurus mēs filmējam, neapzinās, ka, jo sliktāk būs viņiem

www.latfilma.lv - Home
Filmmakers
Organisations
Films
News!
Materials published in this web site are subjects to copyright. No copying or
publishing permitted without written authorisation from authors of this material.
Information provid
er: Baiba Urbāne EDKSGILDE. Information provider is responsible for the contents of published materials.
Design and sequence © Gilde film studio, 1998