DALĪBNIEKI
REFERĀTI
FILMAS
SIMPOZIJI
VĒSTURE
LATFILMA
16. Starptautiskais Eiropas Dokumentālā Kino Simpozijs
Cik jauns ir “jaunais” dokumentālais kino?
Ķēķī stāstīti stāsti par dzīvību un nāvi.
Živile Pipinite
Kino zinātniece
LIETUVA

Jaunais dokumentālais kino eksistē uz reālā un virtuālā robežas. Tā vienmēr ir bijis, bet tagad šī robeža kļūst īpaši neteverama, jo notikusi dziļa sabiedrības mutācija. Visa rietumu civilizācijas vēsture balstījās uz patiesības meklēšanu (agrāk – romāni, eposi, vēlāk – detektīvi, filmas, tagad arvien vairāk – TV raidījumi, avīzes) un ticību, ka tā eksistē. Patiesību uzskatīja par reālu, tā bija realitātes sastāvdaļa. Tagad patiesība jau vairs nav kritērijs, mēs arvien biežāk apzināmies, ka pastāv izvēle starp vairākām patiesībām, tāpēc arī realitātes var izvēlēties. Tāpēc viens no galvenajiem dokumentālā kino uzdevumiem ir pierādīt, ka realitāte eksistē. Jāpaziņo skaļi: “Realitāte eksistē!”, kā pirms nāves  kādā televīzijas pārraidē deklarēja Susana Sontaga.

Pēdējā laikā vērojama mūsdienu dokumentālā kino ambivalentā taktika: a) aizstāvēt realitāti, pierādīt, ka tā eksistē; b) pierādīt, ka realitāte bieži vien ir tikai šķietamība, ka šķietamība izkropļo jēgu visam, kas notiek uz ekrāna.

Sāksim ar otro taktiku – šķietamības, tās nepilnību atklāšanu ar paņēmieniem, kas demonstrē šķietamības dažādās taktikas. Pazīstamais čehu režisors Karels Vačeks (?) ar dokumentālā kino paņēmieniem atklāja politiskās realitātes bezjēdzību, absurditāti, virtualitāti un līdztekus tam atrada tajā nozīmes, kuras it kā apstiprina cilvēka apziņas slāņi – aiz šķietamības slēpjas dziļa patiesība par cilvēka eksistenci. (“Jaunais Hiperions jeb brīvība, vienlīdzība, brālība” [“Novy Hyperion aneb volnost, rovnost, bratrstv”] 1992. un citas filmas). Vačeka skola – “Sliktais bērns” (“Zlopovestne dire”) – varoņa portrets jaunās mitoloģijas dziļākos mehānismus– Holokosta mitoloģijas , kura robežojas ar masu kultūru (“Predator Holokostā”), kā arī zemapziņā esošo tieksmi uz ļauno, jūsmošana par ļaunumu. Sarežģīti tas ir vēl arī tāpēc, ka škietamības atklāšana prasa daudz papildus šižeta, izklāstītu ar eksperimentāliem izteiksmes līdzekļiem un nereti politiskā konteksta atpazīšanas pieredzi (no skatītāja)

Realitātes aizstāvība no pirmā acu uzmetiena šķiet vienkāršāka. Liekas, ka to pilnībā jāpieņem, jāpārdomā un jāparāda. Reizēm ir pietiekami to apcerēt kā simpozijā parādītajos Mihaela Pilca (Michael Piltz) filmu fragamentos. Sociālais dokumentālais kino nešaubās par realitātes eksistenci – bet Margaretas Olinas (Margaret Olin) “Zaļajā jaunībā” (“Ungdommens raskap”) atklāj sabiedrības mutāciju, ja to salīdzina ar Frederika Vīzemana (Frederick Wiseman) “Vidusskola” (“High School”), kur bija parādīts kā cilvēks veidojas pieņemot izturēšanās, domāšanas u.c. normas, tad šeit redzams kā paši jaunieši pazemina prasības ievērot šīs normas. Somu filma “Ziemeļu zvaigzne” atklāj demokrātijas degradācijas mehanismu, un kā tas ietekmē mūsu ikdienu, attiecības ar citiem. Tāpēc, es domāju, sociālais kino arvien biežāk pāriet no institūcijām uz ģimeni, kurā vēl saglabājusies iespēja atrast patiesību. Lisas Muntes (Lisa Munthe) un Helēnas Ālsonas (Helen Ahlsson) “Lauzēja no Solitudes” (“Armwrestler from Solitude”) pirmām kārtām ir himna vienkāršai, bet dzīves jēgas piesātinātai ģimenei.

            Cita acīmredzama tendence ir tieksme pēc intimitātes, intīmās telpas paplašināšanas, kas vēl pirms dažiem gadiem saistījās pirmām kārtām ar filmām dienasgrāmatas formā vai ar aktierkino. Manuprāt, simpozija programmā vislielāko interesi izraisīja filmas, kur skatītājs iegremdējas šajā intīmajā telpā – Vibes Morgensenas (Vibe Morgensen) “Mana tēva domas” (“The Mind of My Father”), filma par Pjatņicki “Izbēgušais filozofs”

            Intimitāte šeit nesaraujami saistīta ar eksistences traģismu, ar vēlēšanos ieskatīties, kas slēpjas aiz eksistences redzamības, aiz bailēm no nāves – vārdu sakot, ar vēlēšanos ieskatīties tur, kurp tiecas visa māksla un filozofija. Šeit, kā man šķiet, jāpievērš uzmanība faktam, ka filmas it kā demonstrē savu antiestētismu, atteikšanos no skaistuma, nobeigtības, klasiskuma, un tas ir saistīts ar vēlēšanos atdot mākslu (dotajā gadījumā – kino) pašai sev. Visspilgtākais piemērs – Jaceka Blavuta (Jacek Blawut) “Szczur w koronie” – režisors atsakās no visa, kas varētu dot iemeslu apvainot viņu estetismā, stāsta un rāda pašu nepieciešamāko, un visai simptomātiski, noved līdz minimumam attālumu starp sevi un filmas varoni. Šī metode, man šķiet, saistīta nevis ar kino pieredzi, bet fotogrāfiju – nav nejaušība, ka tiek pieminēts Remons Depardū (Raymond Depardou), viņa zemnieku portreti, lai gan, manuprāt šī pieredze ir arī filmas “Roma, Rozdol, Rostok”autoram. Iekļaut realitāti ikdienības ietvarā un tādējādi to pieradināt. Audrjus Stonis (Audrius Stonys) ar savas filmas “Tas, kura nav” struktūru atklāj visas realitātes meklēšanas stratēģijas. Viņa filmā vēlēšanās izrauties no acīmredzamības robežām izklāstīta secīgi, kā kad kūniņa pārvēršas par tauriņu: tradicionālais dokuments, kur cilvēku atceras paziņas, tad poētiska etīde par sazāģējamo kuģi – nodeva poētiskajai, metaforiskajai valodai, līdz pat pārdomām par virtualitāti cilvēka istabā bez paša cilvēka, bet ar televizoru. Un beigās viņš vienkārši parāda varoni smēķējot cigareti. Reālajā laikā, bez montāžas iespraudumiem vai izgriezumiem, vienā kadrā. Cilvēks kurš ir, bet kuru slēpj blīva tagadnes laika šķietamība.

            Noslēgumā – dažas piezīmes un prognozes par diskusijas gaitu:

a)     dokumentālais kino eksistēs tik ilgi, kamēr būs vajadzība izprast realitātes jēgu un nozīmi, kā vienam no argumentiem, ka tā eksistē;

b)    arvien biežāk izzūd filma kā atsevišķs mākslas darbs – tā nav tikai sēriju ietekme, bet arī saistās ar filmas jēdziena mutāciju (starp citu, arī ar sinefīlijas), filma arviem biežāk kļūst par “projektu” (ne tikai negatīvā nozīmē);

c)     nostaļģija pēc filmas un melnbaltā attēla tikai pieaugs (spožs piemērs īsmetrāžas filma no Ukrainas “Ceļabiedri”);

d)    eksperimentālie elementi, visas “jaunuma” pazīmes arvien vairāk kļūst par mārketinga elementiem (jauns šampūns, jauna pudelīte utt.)

 

Tāpēc saprotams, ka šādā situācijā ļoti pieaug kritikas nozīme. Tai jāpalīdz nošķirt nereālās filmas no reālajām, jaunā dokumentālā kino škietamību un, nesaucot to vārdā, nosaukt par realitāti.

 

www.latfilma.lv - Home
Filmmakers
Organisations
Films
News!
Materials published in this web site are subjects to copyright. No copying or
publishing permitted without written authorisation from authors of this material.
Information provid
er: Baiba Urbāne EDKSGILDE. Information provider is responsible for the contents of published materials.
Design and sequence © Gilde film studio, 1998